Homeopātija ir ārstēšanas metode, kuras pamatā ir uzskats, ka slimība jānovērš ar zāļlīdzekļiem, kas lielākās devās paši var izraisīt ārstējamai slimībai līdzīgus simptomus ("līdzīgs jāārstē ar līdzīgu"). Homeopātijas pamatus licis vācu ārsts Z. Hānemanis 18. gs. beigās.   
   Homeopātija akceptē un respektē organisma kā vienota veseluma principu un terapijā uzsver ne tikai fiziskā, bet arī emocionālā un mentālā plāna būtiskumu. Ar stipri atšķaidītiem un potencētiem dabīgas izcelsmes preparātiem stimulējot ķermeņa spēju dziedināt pašam sevi un uzveikt slimību ar tam dabiski piemītošās vitalitātes palīdzību, tiek stiprināta imunitāte, lai palīdzētu ķermenim atgūt dabisko līdzsvaru.
   Homeopātija balstās uz 5 pamatprincipiem: 
1) slimnieks rūpīgi novērojams, it īpaši pievēršot uzmanību tā sūdzībām, raksturam, temperamentam, nosliecēm, ķermeņa uzbūvei; 
2) slimības ārstēšanā lietojami zāļlīdzekļi, kas noteiktos apstākļos veselam cilvēkam spēj izraisīt līdzīgus simptomus;
3) visi zāļlīdzekļi pirms ieviešanas praksē pārbaudāmi veselam cilvēkam; 
4) zāļlīdzekļi lietojams stipri atšķaidīts; atšķaidījumus Hānemanis nosaucis par potencēm un apzīmējis ar burtiem D (decimālpotence jeb desmitkārtīgie atšķaidījumi) un C (centesimālpotence jeb simtkārtīgie atšķaidījumi); 
5) slimīgās parādības jānomāc nevis no ārienes, bet "jālikvidē no iekšienes" ar uzmanīgu kairinājuma terapiju.